Dzeltenā Kaukāza plūme – sena dārza aličas plūmju sēklas
Prunus cerasifera
Sena Kaukāza reģiona izcelsmes dzelteno plūmju kultūra. Sēklas ievāktas no sena, Latvijā augoša dzeltenās aličas koka.
Ir augi, kurus izvēlamies paredzama rezultāta dēļ, un ir augi, kurus ir interesanti izaudzēt pašam. Dzeltenā aliča pieder pie otrajiem. Iestādot kauliņu, Tu neaudzē precīzu māteskoka kopiju – Tu audzē jaunu koku, kura augļu garšu, lielumu un pat krāsas niansi varēs uzzināt tikai pēc dažiem gadiem.
Māteskoks, no kura ievāktas šīs sēklas, ir sens Latvijā augošs dzeltenās aličas koks. Tas nav mūsdienu komerciālas šķirnes stāds, bet veca dārza forma, kas gadiem augusi, ziedējusi un ražojusi mūsu ziemeļu klimatā.
No Kaukāza līdz vecajiem Eiropas dārziem
Aličas vēsture aizved uz Kaukāzu, Aizkaukāzu un Rietumāziju, kur Prunus cerasifera sastopama pārsteidzošā daudzveidībā. Vienam kokam augļi var būt zeltaini dzelteni, citam sarkani, violeti vai gandrīz melni; atšķiras arī to lielums, saldums un skābums.
Cilvēki šos kokus audzējuši un atlasījuši gadsimtiem. Ar laiku aliča izplatījās tālu ārpus sākotnējā areāla un nonāca arī Ziemeļeiropas dārzos. Latvijā tā joprojām sastopama vecās lauku sētās un pamestos dārzos – reizēm kā pēdējais dzīvais atgādinājums par dārzu, kura vairs nav.
Tieši šādi veci koki mums šķiet visinteresantākie. Tie nav perfekti standartizēti – tiem ir savs stāsts.
Viena plūme – divas pilnīgi atšķirīgas garšas
Dzelteno aliču nav obligāti jāgaida līdz pilnīgai gatavībai.
Negatavi augļi ir stingri, kraukšķīgi un ļoti skābi. Tos var izmantot ēdienos, kuros nepieciešams svaigs skābums – līdzīgi citronam, citronskābei vai etiķim. Tas ir īpaši interesants auglis cilvēkiem, kuriem nepatīk izteiktā etiķa garša un kuri labprātāk eksperimentē ar dabisku augļu skābumu.
Atstājot tās kokā, notiek gandrīz pretēja pārvērtība. Augļi kļūst zeltaini dzelteni, mīksti, ļoti sulīgi un saldāki, tomēr nezaudē aličai raksturīgo patīkamo skābumu.
Tāpēc vienu un to pašu koku virtuvē var izmantot pavisam dažādi.
Ko ar aličām darīt virtuvē?
Te sākas eksperimentēšana.
No skābajiem augļiem var gatavot mērces un čatnijus, pievienot tos gaļas, dārzeņu un sautētiem ēdieniem vai izmēģināt savu versiju slavenajai gruzīnu tkemali mērcei.
Kad augļi nogatavojušies, tie jau ir piemēroti ēšanai svaigā veidā, kompotiem, ievārījumiem, želejām, džemiem, biezeņiem un sīrupiem. No aličām iespējams fermentēt arī dabīgu augļu etiķi.
Ja patīk eksperimentēt virtuvē, šis ir viens no tiem kokiem, kuram grūti atrast tikai vienu pielietojumu.
Pavasarī – balts ziedu mākonis
Arī bez augļiem aliča būtu skaists dārza koks. Tā zied agri un ļoti bagātīgi, vēl pirms lapu pilnīgas saplaukšanas. Pieaudzis koks ziedēšanas laikā uz brīdi pārvēršas baltā ziedu mākonī, kuru ātri atrod bites un citi pirmie pavasara apputeksnētāji.
Koks aug diezgan strauji. Parasti tas sasniedz apmēram 4–7 m augstumu un 4–6 m platumu. Ja vietas ir daudz, tam var ļaut veidot dabisku, plašu vainagu. Mazākā dārzā vainagu jaunībā var formēt, saglabājot koku zemāku un padarot augļus vieglāk aizsniedzamus.
Aliča var dzīvot vairākus gadu desmitus – 30–50 gadi nav nekas neparasts, bet labos apstākļos koki var sasniegt arī lielāku vecumu.
No trim kauliņiem var izaugt trīs dažādi koki
Tieši tas ir interesantākais, audzējot aliču no sēklām.
Sējeņi nav māteskoka kloni. Viens var izaugt spēcīgāks, otrs kompaktāks. Vienam augļi var būt saldāki, citam skābāki. Var atšķirties to lielums, nogatavošanās laiks un krāsas tonis.
Tāpēc mēs nevaram apsolīt, ka no sēklas izaugs precīza vecā māteskoka kopija – un tieši tāpēc šīs sēklas ir interesantas tiem, kuriem patīk audzēt, vērot un atlasīt pašiem.
Labos apstākļos pirmo ziedēšanu un augļus var sagaidīt aptuveni pēc 3–5 gadiem.
Kā pamodināt kauliņu?
Aličas kauliņam nepietiek tikai ar mitru augsni. Tam nepieciešams arī aukstuma periods – stratifikācija.
Ziemeļeiropā vienkāršākais variants ir iesēt kauliņus rudenī ārā un ļaut ziemai visu izdarīt pašai. Pavasarī, augsnei sasilstot, tie var sākt dīgt.
Otrs variants ir kauliņus ievietot viegli mitrā substrātā un vairākus mēnešus turēt ledusskapī aptuveni +2…+5 °C temperatūrā. Šis paņēmiens īpaši noder Dienvideiropā, kur ziema var būt pārāk maiga dabiskai stratifikācijai.
Substrātam jābūt mitram, bet ne slapjam. Ja kauliņš sāk atvērties un parādās saknīte, tas jāstāda, uzmanoties jauno sakni nenolauzt.
Nevajag arī pārāk ātri padoties. Prunus sēklas ne vienmēr dīgst vienlaikus, un klusējošs kauliņš vēl nenozīmē mirušu kauliņu.
Ziemeļos un dienvidos
Aličas spēja augt ļoti atšķirīgos klimatiskajos apstākļos ir viens no tās lielajiem plusiem.
Ziemeļeiropā tai patīk saulaina vieta un labi drenēta dārza augsne, un aukstas ziemas tai parasti nav problēma.
Dienvideiropā svarīgāka kļūst vasara. Pieaudzis koks spēj panest sausākus periodus, bet jaunu sējeņu pirmajās vasarās nedrīkst vienkārši atstāt karstā saulē bez ūdens. Sakņu zonu var mulčēt, lai augsne tik ātri neizžūtu.
Ļoti siltos apgabalos ar maigām ziemām rezultāti var atšķirties. Arī šeit sēklu audzēšanai ir sava priekšrocība – no vairākiem sējeņiem iespējams saglabāt to, kurš konkrētajā dārzā jūtas vislabāk.
Un pēc dažiem gadiem...
No neliela kauliņa būs izaudzis koks, kuru neviens cits nav varējis nopirkt stādaudzētavā.
To šodien nevar zināt.
Un tieši tāpēc ir interesanti iesēt.
Sēklas iepakojumā: 3 gb.
Autors: Heart Garden Studio
