Sarkanais ozols. Aslapu ozols. Kanādas ozols. ziemeļu ozols. Zīles Quercus rubra. Sēklas.

Savvaļā daudzgadīgais dižskābaržu dzimtas koks aug Ziemeļamerikā, 

Tas ir ziemcietīgs, pie mums var izaugt līdz 25 m garš, Ziemeļamerikā – pat 40 metrus. Kokam ir slaids stāvs ar olveida vai ieapaļu vainagu, stumbru klāj plāna, gluda, pelēka miza, kas veciem kokiem sasprēgā. 

Ozolam ir labi attīstīta, dziļumā augoša sakņu sistēma, lapas – dziļi šķeltas, plānas, spīdīgas, 15–25 cm lielas, plaukstot – sārtas, vasarā – tumši zaļas, bet rudenī pirms nokrišanas jaunajiem kokiem ir spilgti sarkanas, vecajiem – rūsgani brūnas.

Sarkanais ozols mīl gaismu, taču viegli panes sānu noēnojumu – tas nozīmē, ka var augt starp citiem kokiem, ja vien no augšas tā lapotne tiek apspīdēta. 

Vēja noturīgs, neprasa auglīgu zemi, aug arī skābā augsnē, tam nepatīk kaļķainas un mitras vietas. 

Noturīgs pret kaitēkļiem un slimībām, tostarp pret miltrasu, kas skar parasto ozolu.

Sarkanā ozola mizu un lapas tradicionāli izmanto medicīnā – uzlējumu un novārījumu gatavošanai, arī kā homeopātisko līdzekli. Šīm auga daļām piemīt pretiekaisuma iedarbība, to lieto caurejas, ekzēmas, smaganu iekaisuma, vēnu varikozes, aknu un liesas slimību ārstēšanai. Zinīgi lietota, jauna ozola miza uzlabo asinsriti, organisma labsajūtu, paaugstina imunitātes spējas. Zāļu izgatavošanai izmanto sarkanā ozola lapas, mizu un jaunos zariņus. Lapas ievāc maija vidū, zarus un mizu – sulu laikā. Drogas žāvē caurvējā un krēslā. Pareizi glabāta, ozola miza nezaudē savas ārstnieciskās spējas piecus gadus, lapas – gadu.

Sēšana. Ozolu zīles var stādīt rudenī, podiņos, un mierīgi atstāt ārā. Galvenais traucēklis labai dīgšanai ir sausa zeme, kā arī pārmērīgs mitrums. Grauzēji un citas dzīvas būtnes, kam zīle ir našķis. Tapēs ir vērts pudu pārsegt uz ziemu ar agrotīklu, vai kādu citu tīklu pret grauzējiem.  

Sēklas iepakojumā 3 gb.